No 2015. gada 1. maija līdz 5. jūlijam Mākslas muzejā „Rīgas Birža” norisinājās izstāde „Provansas valdzinājums”. Ar šo izstādi Borisa un Ināras Teterevu fonds atzīmēja piecu gadu darbību Latvijā un sniedza iespēju skatīt izcilu 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta pirmās puses Francijas mākslinieku darbus. Latvijas muzeju vēsturē šāda mēroga izstāde notika pirmo reizi.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) sadarbībā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu Mākslas muzejā „Rīgas Birža” piedāvāja unikālu ekspozīciju, kas iepazīstināja ar leģendāru mākslas pasaules personību – Pjēra Ogista Renuāra (Pierre-Auguste Renoir), Anrī Matisa (Henri Matisse), Vinsenta van Goga (Vincent van Gogh), Pola Gogēna (Paul Gauguin), Marka Šagāla (Marc Chagall), Raula Difī (Raoul Dufy) un Pablo Pikaso (Pablo Picasso) – daiļradi. Izstādē bija aplūkojamas Pikaso „Faunu” sērijas gleznas un autora keramika, Difī „Vansas strūklaka”, Šagāla „Pulkstenis liesmojošās debesīs”, Pola Siņjaka (Paul Signac) „Pavasaris Provansā” un citi darbi.
Izstāde, ar to saistītie pasākumi un izglītības programmas piesaistīja 50`155 skatītāju uzmanību. Izstāde „Provansas valdzinājums” kļuva par apmeklētāko izstādi Latvijā pēdējo 20 gadu laikā.
Borisa un Ināras Teterevu fonds, kas ir viens no partneriem topošā Laikmetīgās mākslas muzeja izveidē [7], atbalstot šo projektu, vēlējies parādīt laikmetīgās mākslas attīstību 20. gadsimtā, kas nav iedomājama bez tās priekšteča – klasiskā modernisma, kurā ietilpst arī izstādē pārstāvētie mākslas darbi.
Francijā 20. gadsimta sākumā uzplauka vairāki mākslas virzieni, kurus pēc Otrā pasaules kara jaunā mākslinieku paaudze daļēji noliedza, bet daļēji veidoja dialogu ar tiem. 70. gadu un turpmākā postmodernā māksla lielā mērā izaugusi, balstoties uz gadsimta sākuma sasniegumiem. Gan konkrētā reģiona dabas burvība, gan Francijā dzimušie modernisma virzieni dažādos laikos ir bijis iedvesmas avots arī vairākām Latvijas mākslinieku paaudzēm.
Izstādes nosaukums – „Provansas valdzinājums” – ir simbolisks, jo mākslinieki, kuri lielāku vai īsāku savas dzīves periodu ir pavadījuši Dienvidfrancijā, nenoliedzami ietekmējušies no apkārtējās vides un radījuši izcilus darbus. Tajos jūtams specifiskais un īpašais, kas raksturīgs Dienvidfrancijas gaismai, krāsām un kas uz mākslinieku audekliem ir pārvērties izteiksmīgās līnijās, piesātinātā kolorītā vai tēlu aprisēs, veidojot nojausmu par vietas atmosfēru. Tieši šī dabas un vides impulsu radoša transformācija savdabīgā, spilgtā mākslas tēlā ir izstādes darbus vienojošais elements.